Episode Details

Autors: Guntis Rozenbergs, Latvijas Universitāte Raidījuma viešņa ir Dagnija Baltiņa, Latvijas Universitātes vēstures bakalaura programmas absolvente un kultūras mantojuma eksperte, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Darba devēju padomes priekšsēdētāja. Raidījumā uzzināsi, kādēļ dziļā lasīšana ir superspēja, kā atslēgšanās no sociālajiem tīkliem vairo motivāciju un kāpēc studiju laiks ir palaidējmehānisms labākajiem gadiem dzīvē. Noskaidrosim arī, kādas trīs Dagnijas kļūdas Tu vari nepieļaut, kādēļ studijas viņai "norāva jumtu" un kā brīvprātīgais darbs var atvērt durvis karjeras iespējām. Dagnijas Baltiņas Facebook un Instagram konts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Facebook konts Ērikas Bukovskas Instagram konts Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts Studiju gadi Dagnijai Baltiņai saistās ar aizrautību, drosmi teikt “jā” un spēju ļauties iespējām — sākot no iesaistes studentu pašpārvaldē līdz dalībai Radio NABA tapšanā. Latvijas Universitātē viņa atrada savu ceļu kultūras mantojuma jomā, satika nozīmīgus mentorus un ieguva prasmi strādāt, lasīt, savākties un piepūlēties. Jauniešiem viņa iesaka negaidīt, kad kāds viņus izvēlēsies, bet pašiem piedalīties, meklēt sev mentorus un, pats galvenais, lasīt — dziļi, pašiem un ar zinātkāri. Man vienkārši patika Kā tu savu studiju laiku Latvijas Universitātē raksturotu vienā vārdā? Man ļoti patika. Vienkārši patika. Vai grāmatas un bibliotēkas tev vienmēr ir bijušas mīļas? Jā, man grāmatas un bibliotēkas vienmēr ir bijušas mīļas. Un noteikti arī vēstures studijas atvēra jaunus apvāršņus. Tas, ko lika izlasīt, man vienkārši norāva jumtu. Tas šķita ļoti iedvesmojoši. Arī profesoru vēlība un dāsnums ieteikt kaut ko izlasīt, mudināt domāt pašai savas domas par izlasīto, komentēt, eksperimentēt ar savām reakcijām par grāmatām — tā ir bijusi ļoti bagātinoša pieredze. Kā tu nonāci Latvijas Universitātē? No vienas puses, likumsakarīgi, no otras puses, — nejauši. Biju domājusi studēt medicīnu, jo abi mani vecāki ir ārsti. Un vēl arvien reizēm liekas, ka varbūt tomēr vajadzēja studēt medicīnu un es būtu kļuvusi par labu ārsti?.. Mēs bijām pirmie, kas vidusskolā kārtoja centralizētos eksāmenus, arī vēsturē, un ieguvu tajā ļoti augstu vērtējumu. Un līdz ar to diezgan automātiski nonācu vēstures studijās. Paralēli mēģināju stāties arī baltu filoloģijas un socioloģijas studijās. Atceros, interesants bija gan rakstiskais baltu filoloģijas iestājeksāmens, gan arī socioloģijā tas bija ļoti aizraujošs. Bet iznākumā iestājos vēsturniekos. Profesora Gavriļina faktors Kas bija vērtīgākais, ko ieguvi studijās? Ieguvu savu ceļu, pa kuru man ir jāiet. Tas notika, pateicoties tam, ka mani burtiski jau pirmajā semestrī savā paspārnē un aizgādībā paņēma profesors Aleksandrs Gavriļins, kurš palīdzēja man noformulēt interešu loku kultūras mantojuma jautājumos, iedrošināja domāt plašāk, redzēt vēstures un mūsdienu mijiedarbību un saprast arī savas karjeras tālāko attīstību. Arī daudzi studiju kursi ļāva ieraudzīt pasaules lietas kontekstā ar šodienas izaicinājumiem — vai tā bija Rietumeiropas vēsture, vai vēstures palīgdisciplīnas, kas man deva iespēju gan aizrauties ar muzeoloģiju, gan saprast, kas ir heraldika, gan arī domāt par citiem jautājumiem. Vēlāk šie profesori man kļuva par atbalstu, ļāva ieraudzīt lietas, uzdrīkstēties, noticēt saviem spēkiem, arī kritikai, kurai varu uzticēties. Arī turpmākajos gados profesors Gavriļins bija viens no maniem nozīmīgākajiem padomdevējiem, mentoriem, kritiķiem un ceļa rādītājiem. LU mantots paradums mācīties Tu turpināji studēt ārzemēs. Kā atšķiras Latvijā, Vācijā un Austrālijā gūtā studiju pieredze? Manuprāt, tā bija ļoti gudra izvēle Latvijā studēt bakalaura līmenī, jo tas man iedeva labu pamatu vēlākajam startam starptautiski, ieguvu oriģinālas domas, jo biju izlasījusi tik daudz ko, ko citur mana vecuma jaunieši bakalaura studijās nebija lasījuši. Bija, par ko sarunāties, ko sa