Episode Details

Autors: Guntis Rozenbergs, Latvijas Universitāte “Grāds kabatā” saruna ar Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura programmas absolventi komunikācijas zinātnē, žurnālisti, TV, radio raidījumu un pasākumu vadītāju Leldi Ceriņu. Gribētu, ka Latvijas Universitātē studentiem atkal būtu sava televīzija, kur pārbaudīt un attīstīt savas spējas, - sarunā uzsver Lelde Ceriņa. Viņasprāt, ir izdevīgi būt labam un atsaucīgam cilvēkam, jo labais pie tevis nākotnē atgriezīsies ar saistošiem projektu un sadarbības piedāvājumiem. Kā tauriņa efekts. Studiju laika kontakti Leldei veicinājuši viņas veiksmīgo karjeru. Positivus pozitīvā loma studiju izvēlē Ja tavs studiju laiks būtu autorraidījums, kādu nosaukumu tam liktu?  Droši  vien – “Meklējumi”, jo man studiju laikā nebija īsti skaidrs, kur vēlos būt nākotnē 10 gadu intervālā, pa kādām karjeras kāpnēm iešu. Studijas bija meklējumi, lai saprastu, kas man padodas, kas ne, kas patīk, kas gandarī un kam vēlos veltīt savu enerģiju.   Arī ļoti daudzi skolēni vidusskolā nezina, ko grib darīt. Kā tu vispār nonāci Latvijas Universitātē?  Patiesībā tas notika diezgan nejauši, jo īstenībā vēlējos doties brīvprātīgajā darbā uz Āfriku. Iegadījās, ka braucām uz festivālu “Positivus” un torīt pa ceļam ietrāpījās Latvijas Universitāte, kur notika studentu uzņemšana. Draugiem mašīnā liku apstāties un pagaidīt, kamēr ātri iesniegšu tur dokumentus. Ieskrēju universitātē un iesniedzu dokumentus Sociālo zinātņu fakultātē, pat nezinot konkrētu programmu, ko vēlētos tālāk apgūt. Pirmā doma bija par reklāmu, kurā iepriekš kaut ko biju darījusi. Žurnālistika pie manis patiesībā atnāca tikai pēc pirmā kursa.  Vai apsvēri studiju iespējas arī citur, citu studiju programmu? Nē. Man vienmēr interesējusi komunikācija. Un Latvijas Universitāti kā jauniete izvēlējos diezgan apzināti, jo likās, ka pasaules kontekstā tā ir valsts universitāte, kurai ir segums, kas ir arī būtiski, ja kaut kur tālāk došos. Kas ir vērtīgākais, ko ieguvi studijās?  Noteikti tie ir kontakti. Lai kur un ko arī studētu, svarīgākais, ko iegūsti, ir līdzīgi domājošu cilvēku ar līdzīgu interešu loku kontakti, kas tev dzīvē pēc tam var noderēt pat brīžos, kad to pat negaidi.  Man visa karjera lielā mērā ir veidojusies tā, ka pēkšņi kāds cilvēks, ar kuru kādā dzīves posmā esmu bijusi kopā, pirmajā vai 2. kursā, atceroties un atgādinot, ka savulaik esmu bijusi uzņēmīga, azartiska un centīga, piedāvā projektu.  Vai izvēle par labu augstākajai izglītībai bija vairāk racionāla vai emociju iespaidā?  Man ir daudzi draugi, kuri jau agrā vecumā ļoti skaidri zinājuši, ko viņi grib, varbūt turpinot ģimenes profesionālās tradīcijas. Man šādas sajūtas nebija. Biju tas jaunietis, kurš vairāk impulsu vadīts vienkārši izdarīja izvēli. Un jānorāda, ka tas notika pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad nebija pieejams tik daudz informācijas kā patlaban, kad varam atsauksmes un visu smalki izpētīt. Tolaik tik daudz tajā neiedziļinājos.  Studiju gadi ir arī ballīšu un piedzīvojumu laiks. Pastāsti par spilgtāko, varbūt trakāko piedzīvojumu?  Jau pirmajā kursā sāku strādāt Kivi TV, kas bija studentu televīzija. Man tas nozīmēja atrašanos universitātē arī pēc lekcijām. No rīta gāju uz lekcijām un pēc tām paliku universitātē, reizēm līdz ļoti vēlam vakaram. Ļoti agri sāku veidot intervijas, filmēt, montēt - pilnīgi no nulles, jo pirms tam to nemācēju. Tāda ekskluzīva sajūta, kad citi studenti jau ir devušies prom, bet tu paliec ar aktīvo topošo žurnālistu bariņu, kopā radot saturu citiem. Tas bija kaut kas ļoti īpašs. To darīja lielie mediji. Bet arī mums bija iespēja jau praksē uzreiz pielietot zināšanas. Protams, bija arī daudz ballīšu un tusiņu, bet es vienmēr esmu bijusi apzinīga, un liekas, ka tā īsti pat nekad neesmu pabalējusies ar kursa biedriem. Biju attiecībās un parasti tik daudz nepiedalījos tusiņu sadaļā. Varbūt bija kāds piedzīvojums, intervējamos meklējot un mēģinot sarunāt? Varbūt ne piedzīvojums, bet – pieredze. Tolaik ministru prezidente